Šis ir pirmais solis topošajā izrādē „Nr. 12” — darbs procesā, kas pieskaras cilvēka eksistences trauslumam un pretrunām.

Gaitjukēviča iecere ir veidot skaistu, mazliet patriotisku, mazliet ironisku darbu ar skarbu viedokli: par cilvēka niecību pasaulē, kur morāles un inteliģences vērtības kļūst sekundāras. Šī ir pasaule, kuru pārvalda korumpētas sistēmas, kurās indivīda cīņa šķiet bezjēdzīga.

Tomēr – pretēji visam – „Nr. 12” uzdod jautājumu: vai joprojām ir iespējams dzīvot ar prieku, ar laimi?

Dejas un skatuves valodā tiek runāts par bailēm, degradāciju, nepārliecinātību un cerību – laikmetīgi, spēcīgi un personīgi.