Ir forši, ka esat pāris. Tad jau ir superīgi ko radīt kopā. Viss notiek vienkārši pats no sevis. Jūs jau – dejotāji. Jūs – pārcilvēki, visu varat! Un te rodas sūdi. Iekšējie. Katrā no mums. Tādi, ka esam arī cilvēki bez profesionāla dejotāja un horeogrāfa statusa – vāji, trausli, priecīgi, laimīgi, skumji, noraizējušies, pārguruši, bez naudas, ar naudu, ar konkrētu mērķi, bezizejā, ar personīgajām traumām, ar vēlmi beigt dejot, ar dievišķu iedvesmu dejot vēl ilgi, ar domu, ka ņemsim kaķi, nē, neņemsim, ka – kam vispār viss šis vajadzīgs, ja varam dzīvot mazā meža mājiņā.

Kāpēc esam kopā? Ko tu gribi no manis? Tu esi visums! Tu necieni mani, es iešu projām?! Es tevi mīlu! Tu dari man pāri. Es tevi saprotu – neko tu nesaproti. Es tevi mīlu...

Iespējams, ka šis darbs procesā būs drāma, ironija, banāls sacerējums par dejotāju pāri – tā kā tas ir.