Uga Skulme. Bērna portrets. Ap 1938.

„Brīvais laiks” (15’)


Darbs procesā

Horeogrāfe un izpildītāja: Elīna Lutce


Iedvesma darbam radās 2017. gada vasarā Vīnē, kad tur piedalījos starptautiskajā dejas festivālā ImPulsTanz. Līdzās meistarklasēm pie Ivo Dimčeva apmeklēju Vīnes Modernās mākslas muzeju MUMOK, kur tobrīd galvenā uzmanība tika pievērsta izstādei „Sieviete. Feministu avangards 1970. gados no Sammlung Verbund kolekcijas”. Izstādē tika izrādīti vairāk nekā 300 mākslinieču darbi no septiņdesmitajiem gadiem. Tie rekonstruēja laiku, kad kolektīvi tika pārdefinēts sievietes tēls, vienlaikus paplašinot robežas vīriešu avangardiskās mākslas kanonā. Izstāde manī izraisīja milzīgu cieņu pret šīm māksliniecēm, kuras ne tikai ļoti drosmīgā, bet arī ironiskā veidā runā par to, ko nozīmē būt sievietei. Izstādei bija četras daļas:

  1. Sievietes lomas reducēšana līdz mātei, mājsaimniecei un sievai;

  2. Alter ego: maskarāde, parodija un lomu spēles;

  3. Sievietes seksualitāte versus objektivitāte;

  4. Skaistuma normativitāte.

Par izejas punktu un kustības sākumu savam darbam izmantoju izstādē redzēto VALIE EXPORT darbu „The Birth Madonna”, kurā mani interesē ne vien sievietes ambivalentais tēls un jautājums – ko nozīmē būt sievietei šodien, bet arī attiecības starp sievieti un vienu no industriālās revolūcijas izcilākajiem izgudrojumiem – veļas mašīnu. Kad mūžsenais veļas mazgāšanas rituāls tiek aizstāts ar mehānisku ierīci, kas mazgāšanas/šķīstīšanas rituālu veic tavā vietā, ko tu dari ar iegūto laiku?