„Ananda” ir sešu dejotāju rituāls caur fizisku spēku, emocionālu draudzību un dzīvniecisku iekāri. Katram no viņiem ir savas vēlmes, savi pārdzīvojumi, savi līdzejošie grēki, apslēptās bailes, neizsīkstošā laime. Tie ir mūžīgie laimes meklējumi attiecībās, sevī, dvēselē un pasaulē.
Šāds teksts tapa 2015. gadā, radot šo izrādi. Laikam tajā brīdī tas nelikās tik naivs. Ir pagājis laiks, un ir vēlme izrādi izdzīvot vēlreiz. Kādēļ? Laikam jau tādēļ, ka ir iespēja paskatīties un radīt procesu – kā dejotāji ar klāt nākušo pieredzi tagad iekļausies izrādes struktūrā. Iespējams, ka izrāde piedzims no jauna vai pilnībā nomirs. Vēl patīkamāk būtu, ja kādam no mums – izrādes realizētājiem – iesāktos vai noslēgtos kāds iekšējs process, kāds personisks process. Kaut kas, kas neļauj mums būt tādiem, kā vēlamies.
