Menu Close

Smirna Kulenoviča (Bosnija un Hercogovina)

“Mūsu ģimenes dārzs”
Performance – meistardarbnīca

Kur:
Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīga, E.Smiļģa 37/39

  Kad:
2022. gada 18. jūnijs, 11:00

Smirna Kulenoviča (Bosnija un Hercegovina) ir starpdisciplināra māksliniece, pētniece un pedagoģe.  Šogad viņa absolvē Interface Cultures nodaļu Lincas Mākslas un dizaina universitātē Austrijā ar maģistra darbu “Performing Landscapes of Care” un sadarbojas ar Ars Electronica Center (BioLab un Deep Space). Viņas prakse koncentrējas uz performanci, līdzdalību un publisko mākslu – kā metodēm, kā risināt identitātes un atmiņas kultūras, personības un vides iemiesojumu pēckrīzes ainavās. Viņas jaunākie mākslinieciskie pētījumi koncentrējas uz dialogu un rituālu mikroperformativitāti analogo un digitālo mnemonisko ainavu veidošanā. Smirna ir publiskās telpas mākslinieciskās izpētes kolektīva Dobre Kote Lisabonā (Portugāle) un Sarajevā (BiH) un starptautiskā Nomadic Collective for Performing Spontanoues Action TAZ 22 dibinātāja un mākslinieciskā koordinatore (Brazīlija, Itālija, Francija, Portugāle, Austrija, Bosnija), kā arī Sarajevas neatkarīgās mākslas galerijas “Brodac” kuratore un dibinātāja. Viņas darbi rādīti, izpildīti, kā arī glabāti starptautiskās kolekcijās Stokholmas Karaliskā Mākslas institūtā, Londonas Courtauld Mākslas institūtā, Milānas Careof, Atelier Concorde Parīzē, Zagrebas Laikmetīgās mākslas muzejā, Bosnijas un Hercegovinas vēstures muzejā, Nacionālajās galerijās Bosnijā un Hercegovinā, Berlīnes Maneouvre Gallery, Lisabonas Zaratan,…

“Mūsu ģimenes dārzs” tika veidots kā dziedinošs rituāls. 28 gadus vecā Smirna Kulenoviča aicināja sievietes – ne vien no Bosnijas, Serbijas un Horvātijas, bet arī no visas pasaules – savākt un iestādīt ārstniecisko kliņģerīšu sēklas zemē, kurā kādreiz atradās kara laika tranšejas. Kliņģerītēm piemīt antibakteriālas un pretsēnīšu īpašības, un tās var izmantot brūču ārstēšanai. Ziedi simboliski dziedēja arī Bosnijas etnisko šķelšanos un pašas mākslinieces personiskās attiecības ar apkārtējo ainavu. “Māja, kurā uzaugu ar ģimeni, ir tikai piecu minūšu gājiena attālumā no [Zlatištes]. Bērnībā mēs tur devāmies piknikos. Kad uzzināju, ka mans vectēvs Bosnijas kara laikā šajos ierakumos aizstāvēja pilsētu, šī vieta mani sāka vajāt. Kopā ar māti un vecmāmiņu Smirna sāka dēstīt kviešu sēklas rajonā, kas bija pamests kopš Sarajevas aplenkuma 1995. gadā. Redzot šīs mazās akcijas dziedinošo potenciālu, māksliniece guva iedvesmu atvērt šo rituālu plašākai auditorijai,  radot ilgstošu, nemitīgi pašpārveidojošos, dabisku memoriālu konfliktam. “Mūsu valsts politiķu naida runa ir atspoguļota oficiālajos pieminekļos, kas bieži kļūst par vēsturi manipulējošiem objektiem. Dabisks memoriāls ir nepieciešams, lai piekļūtu šai politiskajai programmai, neizmantojot asus vārdus, bet [tā vietā] komunicējot caur dziedinošu ekosistēmu.